| bridiens |
[Dec. 24th, 2010|04:54 pm] |
| [ | mood |
| | jauki | ] |
| [ | music |
| | 101 | ] |
Vakar, tā mazlietāk pēc pusnakts, veros pa logu- snieg, neizbradāts, mašiņu nav. Vienam babulim tomēr savajadzējies svaigo nakts gaisu paelpot . Tad nu viņa klumpačo sev pa to, kas kadreiz bija taciņa (pa ietvi arī paiet nevar, jo traktors iekšpagalma sniegu sašķurēja milzīgā kaudzē tieši uz ietves)-gluži kā nabagmājas komendante Emīla nedarbos, kad viņu no vilku bedres izlaida, līdz nonāk tai vietā, kur nojaušamā taciņa taisa līkumu ap to sniega kalnu. Galva vien redzama līdz pazūd.
30 sekundes, minūte, pāris. Domāju, ņemšu telefonu, lai var 112 zvanīt, un jāiet lūkot, kur pazudusi. Pat somu partizāni 40jā tā nemacētu!!!
Kamēr es tā prātuļoju labāko variantu, gar tuvākās kaudzes malu parādās galva- tā dikti pie zemes. Varbūt mani pamanījusi un tagad paslēpes spēlē?! Tak ne- lēnām (ļoti nepārliecinoši), sāk parādīties arī kas vairāk, tikai ne jau vairs smukā melnā mantelī, bet tā, ka gandrīz viss saplūst ar apkārtni. Izķepurojās laukā i sāka diezgan mežonīgi purināties (saprast, ko viņa teica, nevarēja, bet dzirdēt to gan es negribētu).
Iedomājos, kā viņa jutās, kad pazaudēja padsmit centimetru nosacīti stingrā (mazliet apsnigušā) pamata zem kājām un iešļūca kupenā, kur ne vairs taciņas, ne pie kā pieķerties. Spriežot pēc izskata, atlikušo ceļu līdz stingrākam pamatam viņa vienkārši vēlās- lai nenokristu vēlreiz. |
|
|
