Galma āksts

Alkatība. Greed.

Skatos seriālu Hustle un viņi tur par saviem upuriem izvēlas alkatīgus cilvēkus. Mantkārīgus, mantrausīgus.
Un tad es iedomājos, ka mums visiem ir sapņi un, neliegsimies, visi (nu katrā ziņā daudzi) gribam būt bagāti, turīgi utt. Tātad tas ir viens no sapņiem. Un vienmēr mums stāsta, ka ir jādzīvo tā, lai savus sapņus piepildītu, vai vismaz censtos tos piepildīt.
Tad nu man radās doma/jautājums - kurā mirklī sapņu piepildīšana (naudas pelnīšana) kļūst par alkatību, apsēstību. Kad apstāties? Jeb kādus līdzekļus izvēlēties, lai tiktu pie sapņiem?

Un vai alkatība ir tikai naudas izteiksmes sapņu realizācija vai tomēr arī cita sava ego apmierināšana?

Protams, es nerunāju par šlosēru, šķēli, kalvīti (speciāli rakstu ar mazo burtu, jo viņus necienu nemaz) un citiem īpaši nekaunīgiem tirliņiem, bet gan par cilvēku, kas, iespējams, ir veiksmīgs biznesmenis, ar iespēju pelnīt (un pelnīt daudz). Kurā mirklī tā binzesošana kļūst par alkatību?

Kur ir robeža?

Skatos Itālijas - Kanādas spēli un sāk man šķist, ka mums ir lielākas iespējas vinnēt kanādiešus, nekā itāļus. Nebūs tik viegli, kā varētu likties šajā grupā.

UPD1: Tiesneši ir korumpēti krāni

UPD2: komentētāji bieži saka par kanādiešiem "premudalsa"

Šorīt beidzot izskaitīju savus dredus: 68 ieskaitot visus mazos hļupikus.

Vēl tikai stunda. Es nevaru sagaidīt to hoķi. Jau no rīta gaidīju un gaidīju.

Bet kā Dānija samizoja somus, es joprojām nesaprotu.

/pagriež skaļāk Tesu
Laikam jau man nevajadzētu iesaistīties diskusijās par popmūziku - ja nav laba, ko teikt, tad paklusē