Galma āksts

Es nopirku slidas jau pagājušā gada maijā. Gribēju iemācīties beidzot slidot. Sākumā braucu slidot divas - trīs reizes mēnesī. Tad vasarā sanāca vēl retāk. Rudenī jau bija aizmirsies, ka ir slidas. Tad uz ziemu atkal aizbraucu paslidot. Bet visu laiku kaut kas nesanāk. Mācos un mācos. Nedaudz jau progresu jutu, bet pārāk lēnu tas gāja. Un tad jau iestājas tas motivācijas trūkums - nekas nesanāk, slidas spiež, kājas sāp, apkārt visi visu māk.
Un tad, kā dibens no skaidrām debesīm, es iegūglēju šito rakstu ar šo turpinājumu. Izlasīju, nopriecājos par cilvēku. Un tad izdomāju, ka pašam ir jāpārkāpj pāri sev un jāiemācās tā lieta, jo hokejs man vienmēr ir tuvs bijis un būs. Un tik tiešām gribētos kādreiz uzspēlēt.
Tā nu iespaidojies no webmāstera, sāku apmeklēt slidotavu divreiz nedēļā. Kājas sāp, bet es tik gūglēju visādus padomus.
Un tikko, atgriezies no slidošanas, jūtos tik labi kā nekad. Sākumā likās, ka būs sūdīgi, jo vakar jau biju un nedaudz bišķi potītes sāp. Bet kaut kur slidošanas viducī viens kungs uzsāka ar mani sarunu par slidām, vārds pa vārdam, aplis pa aplim un mēs jau esam draugi. Tā kā visu laiku biju muhļījies un nekas man nesanāca, tad nolēmu jaunajam draugam pavaicāt tos knifus, ko darīt, lai sanāk. Un šis piekrita pamācīt. Kamēr šis mani māca, sabrauc apkārt vēl mācīt gribētāji un padoms padoma galā un es jau jutos, kā treniņā. Un rezultāts bija momentā redzamas. Tik patīkama atmosfēra, daudz jaunu draugu un cilvēku, kas ar padomu nepaskoposies.
Es atbraucu mājās un pirmais, ko gribas ir braukt atpakaļ.

Vienvārdsakot, varēja daudz īsāk pateitk šo visu: Slidot ir forši.