Galma āksts

Neesmu nekāds dižais koncertu aprakstu rakstītājs, bet gribas taču izteikt to sajūsmu, kas vakar pārņēma.
Prmkārt: Ja Janes Addiction bija vajadzīgi tajā koncī, tad tikai tāpēc, lai tad, kad NIN sāk spēlēt un Reznors dziedāt, varētu ausis beidzot izbaudīt patīkamu vokālu. (Nu tādam kontrastam, gluži tāpat kā grupa Svešie pirms Prāta Vētras)
Skaņa NIN'am bija ideāla.
Arēna ar daudz tūkstošiem pilna un visi zina, ko dziedāt līdzi (bet protams!)

Netipiski bija tas, ka viņi sāka spēlēt pie gaismas. Atnāca bundzinieks, sāka kaut ko dauzīt - daudzi domāja, ka vēl pēdējās skaņošanās, tad uznāca Trents un sāka dziedāt. Un beigas arī bija netipiskas - tūkstošbalsīgais koris nodziedāja viņam līdzi Hurt un šie pazuda un vairs neatgriezās, tobiš, nemaz nebija iespējas saukt vairs atpakaļ.

Toties pats koncis bija 2h ilgs.

Ak jā, tur uz skatuves vēl atnāca viens frukts Gerijs Ņūmens un nodziedāja NIN pašu pirmo hitu.