Galma āksts

Biju 2dien ar draugiem aizgājis uz visiem labi zināmās grupas "Svešie" koncertu. Pēc tam aizgājām uz Casablancu, kur spēlēja kaut kāds džeks akustisko koncertu. Un tad es sajutu, kāda bauda ir īsta mūzika - no vienas galējības otrā, jo tam džekam tik perfekti sanāca. Tad nu es secināju, ka baigi labi, ka aizgāju uz to "Svešo" konci, jo es atkal pamanīju mūzikā mākslu, pie kuras jau pamazām biju sācis pierast. Un tad neviļus rodas jautājums: Vai šito nevarētu attiecināt uz dzīvi? Ja pieņemam, ka visas šaizes (lasi: sliktās lietas), kas dzīvē notiek, notiek tāpēc, lai parādītu, ka pirms šaizēm un pēc tām, mums tomēr iet labi... Varbūt mēs vienkārši nenovērtējam dzīvi un tāpēc tas Džeks tur augšā parāda mums, ka mums iet labi. Un, diemžēl, vienīgais veids, kā to izdarīt, ir sabendēt dzīvi uz kādu laiku...
Tāda nu ir mana ūberdoma... man jau patīk... :)