Pasaules gals palicis nopietnāks
pseidointelektuāli par sevi
Kapēc vijolītes ir zilas vai kā es gāju pirkt saldējumu.
Posted on 2011.10.06 at 22:27Mūzika: Giovanni Pierluigi da Palestrina - introit. viri galileai
Stāsts sākās kādā tālā Latvijas nostūrī, teiksim, Mazmiršās. Es bijiu izdomājis doties uz tuvāko ciema veikalu, lai atvēsinātos šajā nenormāli karstajā vasaras dienā. Uzāvu kājās vaļinkus, uztinu autus, izžmiedzu savu linu krekliņu no sviedriem un devos ceļā. Nogājis dažus kilometrus, man pretī nāca kamiņš Akolds un piedāvāja man izdevīgu darijumu, lai es no šā rudenī izīrēju traktoru siena novākšanai. Es viņam atbildēju, ka nē man nevajag traktoru, bet viņš uzstājīgi piedāvāja, piedāvāja, kamēr beigās man sāka draudēt, ka uzsūtīs man virsū krievus. Nu, es neko... beigās tipa viņš piekrita iedzert ar mani vakarā šņabi un izrunāt lietas kā īsti vīri. Atsveicinājos no Askolda un devos tālāk uz ciema veikaliņu. Pēkšņi nez no kurienes man acu priekšā nolidoja aknu desa ar enģelišu spārniņiem pie acīm. Sapratu, ka kautkas nav kārtībā un izdomāju pačurāt uz Askolda traktora riepas. Es pie sevis nodomāju: "Viss iet kā pa diedziņu.", bet tas bija kā klusums pirms vētras. Ilgi nebija jāgaida, ka Askolda rīkļu rāvēji krievi tesās man pakaļ pa rudzu lauku. Skrēju, skrēju... Pēc dažiem noskrietiem kilometriem pamaniju sev priekšā vecās dimantu raktuves, iedomājos, ka varētu paslēpties tur, jo Askolda krievi žēlastību nepazīst. Atri ieskrēju iekšā. Bija tumšs, bet tālumā bija redzama blāva gaisma. Instikta dzīts devos gaismas virzienā. Nonācis līdz gaismas atvotam pamaniju durvis. No tās telpas nāca dīvainas skaņas, tāda kā rūkšana, kunkstēšana... Atvēru durvis un tur Streips un Repše abi divi guļ gultā un skatās Duran Duran koncertDVD... A es neko... Es vienkārši pateicu, ka Mongoļi drīz laidīs pasaulē pirmo bezpilotgaismātrumtatārkosmisko zondi.