Pozitīvā Latvija
Šodien atkal nācās uzņemt ikdienas negācijas un bezjēdzības, ar kurām, gribot negribot, nākas saskarties gandrīz katru mīļu dieniņu.
Pirmā šodienas bezjēdzība, ar ko saskāros, bija pašvaldības policijas izturēšanās (vai drīzāk neizturēšanās). Gaidot tramvaju, pieturā pamanīju bariņu jauniešu, kas turpat nojumītē smēķēja. Nu mani personīgi tas neuztrauc, bet izbrīnījos par to, ka arī blakus stāvošo pašvaldības policiju arī tas neuztrauc. Lieta tā, ka mūsu valstiņā ir likums “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”, kurā ir tāds punkts, ka aizliegts smēķēt sabiedrisko transportlīdzekļu pieturvietu nojumēs.
Nākamā nebūšana bija tā, ka atkal gribot negribot jālamājas par to, ka viens brauciens tramvajā maksā 0,60 Ls. Vienkārši riebjas. It īpaši tagad aukstajā laikā gribas sūdzēties visvairāk. Iekāp tramvajā un salsti. Vai arī citreiz, parasti ziemā, var aizdegties no pārmērīgās siltuma nodrošināšanas. Ja jau maksāju tādu brangu naudu par šo biļeti, tad, lūdzu, nodrošiniet arī attiecīgo servisu!
Ar to tramvaja nebūšanas nebeidzas. Kad salasu sīkos melnos santīmus, lai norēķinātos par biļeti, tad, pēkšņi, izrādās, ka Latvijā ar šādu naudu norēķināties nevar, bet kad maksāju, teiksim, ar 1 latu gabalā, tad atkal melnā naudiņa ir derīga. Pilnas kabatas ar sīknaudu. Nākamreiz vienkārši speciāli demonstratīvi nemaksāšu. Un varu saderēt, ka pat kontrolieris sāks braukt man virsū par to, ka neesmu nopircis biļeti. Viņam būs pilnīgi vienalga, ka manu naudu nepieņēma. Kas zin, iespējams, mani vēl piekaus - nesen dzirdēti šādi gadījumi. Šādi atgadās arī pārējos transporta līdzekļos.
Vēl man drausmīgi patīk tie kontrolieri. Nu paskatieties kādreiz uz viņiem, stāv starp pieturām kā izsalkuši vilki pēc zaķiem. Un ar kādu entuziasmu un prieku viņi iebrūk transportā. Smieklīgi. Zūd viņiem cieņa pret sevi pašu.
Nu un mana mīļākā nebūšana, ko vienkārši nevaru ciest ir mūsu brīnišķīgais leišu uzņēmums Maxima. Cik drausmīgi tur ir iepirkties. Pirmkārt, nesaprotu jēgu no lielajiem ratiem, ja tāpat tur nekur nevar izbraukt ar tiem cauri. Visas ejas aizkrāmētas ar akcijas produktiem, kas tāpat nevienam nav vajadzīgi. Neērta iepirkšanās.
Otrkārt, izvēle jau tur ir grandioza, piemēram, čipsi. Šad tad patīk tos iegādāties, bet nu jau sāk apnikt, ka visu laiku atliek pirkt vai nu ādažu ar tomātiem, vai nu ādažu ar dillēm. Būtu paplašinājuši sortimentu. Tas pats ir arī ar citiem produktiem.
Un apkalpošana Maximas veikalos ir vienkārši fantastiska - ja tev kāda pārdevēja pasaka labdien vai paldies, tad tev ļoti noveicies. Vēl ir interesanti pavērot to, ka, piemēram, veikalā ir 4 kases, pircēji pārpilnam, bet strādā tikai viena kase. Un tad kad iepērcies tu, tad, kā par brīnumu, kasē jānomaina lenta.
Par Maximu vispār var daudz stāstīt.
Vēl vēlos izteikties par to saucamo patriotisko šīs dienas flašmobu, kur jādzied pie Brīvības pieminekļa Latvijas himna. Vai tad tas ir flašmobs, ja par to zina visi? Tā ir arī mazliet sava veida ņirgāšanās. Es tur nepiedalīšos.
Tas apmēram viss no manām šī rīta negācijām.
Pirmā šodienas bezjēdzība, ar ko saskāros, bija pašvaldības policijas izturēšanās (vai drīzāk neizturēšanās). Gaidot tramvaju, pieturā pamanīju bariņu jauniešu, kas turpat nojumītē smēķēja. Nu mani personīgi tas neuztrauc, bet izbrīnījos par to, ka arī blakus stāvošo pašvaldības policiju arī tas neuztrauc. Lieta tā, ka mūsu valstiņā ir likums “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”, kurā ir tāds punkts, ka aizliegts smēķēt sabiedrisko transportlīdzekļu pieturvietu nojumēs.
Nākamā nebūšana bija tā, ka atkal gribot negribot jālamājas par to, ka viens brauciens tramvajā maksā 0,60 Ls. Vienkārši riebjas. It īpaši tagad aukstajā laikā gribas sūdzēties visvairāk. Iekāp tramvajā un salsti. Vai arī citreiz, parasti ziemā, var aizdegties no pārmērīgās siltuma nodrošināšanas. Ja jau maksāju tādu brangu naudu par šo biļeti, tad, lūdzu, nodrošiniet arī attiecīgo servisu!
Ar to tramvaja nebūšanas nebeidzas. Kad salasu sīkos melnos santīmus, lai norēķinātos par biļeti, tad, pēkšņi, izrādās, ka Latvijā ar šādu naudu norēķināties nevar, bet kad maksāju, teiksim, ar 1 latu gabalā, tad atkal melnā naudiņa ir derīga. Pilnas kabatas ar sīknaudu. Nākamreiz vienkārši speciāli demonstratīvi nemaksāšu. Un varu saderēt, ka pat kontrolieris sāks braukt man virsū par to, ka neesmu nopircis biļeti. Viņam būs pilnīgi vienalga, ka manu naudu nepieņēma. Kas zin, iespējams, mani vēl piekaus - nesen dzirdēti šādi gadījumi. Šādi atgadās arī pārējos transporta līdzekļos.
Vēl man drausmīgi patīk tie kontrolieri. Nu paskatieties kādreiz uz viņiem, stāv starp pieturām kā izsalkuši vilki pēc zaķiem. Un ar kādu entuziasmu un prieku viņi iebrūk transportā. Smieklīgi. Zūd viņiem cieņa pret sevi pašu.
Nu un mana mīļākā nebūšana, ko vienkārši nevaru ciest ir mūsu brīnišķīgais leišu uzņēmums Maxima. Cik drausmīgi tur ir iepirkties. Pirmkārt, nesaprotu jēgu no lielajiem ratiem, ja tāpat tur nekur nevar izbraukt ar tiem cauri. Visas ejas aizkrāmētas ar akcijas produktiem, kas tāpat nevienam nav vajadzīgi. Neērta iepirkšanās.
Otrkārt, izvēle jau tur ir grandioza, piemēram, čipsi. Šad tad patīk tos iegādāties, bet nu jau sāk apnikt, ka visu laiku atliek pirkt vai nu ādažu ar tomātiem, vai nu ādažu ar dillēm. Būtu paplašinājuši sortimentu. Tas pats ir arī ar citiem produktiem.
Un apkalpošana Maximas veikalos ir vienkārši fantastiska - ja tev kāda pārdevēja pasaka labdien vai paldies, tad tev ļoti noveicies. Vēl ir interesanti pavērot to, ka, piemēram, veikalā ir 4 kases, pircēji pārpilnam, bet strādā tikai viena kase. Un tad kad iepērcies tu, tad, kā par brīnumu, kasē jānomaina lenta.
Par Maximu vispār var daudz stāstīt.
Vēl vēlos izteikties par to saucamo patriotisko šīs dienas flašmobu, kur jādzied pie Brīvības pieminekļa Latvijas himna. Vai tad tas ir flašmobs, ja par to zina visi? Tā ir arī mazliet sava veida ņirgāšanās. Es tur nepiedalīšos.
Tas apmēram viss no manām šī rīta negācijām.