Par visu un neko

visa diena pavadīta sēžot "īpaši ērtajā" dīvāniņā un skatoties filmas un seriālus.

interesanti ir tas, ka esot tik ilgi nošķirts no sabiedrības, var redzēt daudz ko, ko nevarēji ieraudzīt pirms tam.
piemēram, var saskatīt, kuri ir īsti draugi, kuri ne, var redzēt, kas dzīvē jāmaina, viss skatījums uz dzīvi paliek atklātāks.
tā ir iespēja izdzēst no dzīves visu lieko un nevajadzīgo.
lai gan ir kas tāds, ko nespēju izdzēst. lēnām tas izdziest, bet nepazūd. un visdrausmīgākā ir tā sajūta, ka tu apzinies, ka nekad, nekad, nekad, nekad mūžā vairs nespēsi to saņemt... nekad.
tas ir tāpat, kā pirms tu piedzimsti, nekā nav pirms tevis, un kad nomirsi, nekad, nekad vairs nepamodīsies... mirklis tikai.
tas bija tikai mirklis, kura vairs nekad man nebūs. un ja nu es dzīvoju tikai šim mirklim? ja nu vairs nekā nebūs?

es pat nezinu, kas notiks, kad izkļūšu no šejienes. mana pasaule noteikti būs mainījusies. ja nu es būšu aizmirsts? ja mani var izdzēst viens, kā lai zina, ka to nav izdarījuši arī citi? ja nu tagad šīs ir manas mājas?

jā, ir vajadzīgas 25 dienas, lai mani salauztu. pilnīgi asaras vai tek.
es tikai gribu mājās.