Par visu un neko

Slikts rīts.

Tās pašas lielpilsētas tālākajā nostūrī atskanēja modinātājs. Kāda meitene krāsainiem matiem pamodusies noglāstīja blakus guļošo vīrieti, kurš atverot acis bija nelielā šokā par savu atrašanos vietu.

„Šī bija lieliska nakts” – teica meitene.

Vīrietis klusēja, cenšoties atrast sajēgu par to, kas noticis. Līdz viņš piecēlās sēdus un sāka pa grīdu tvarstīt savas izmētātās drēbes. Viņš aši uzvilka kreklu, bikses un tad steigā nobēra dažus skarbus vārdus.


Labs rīts


Viņš neatvēra acis. Šīs sajūtas bija pārāk lieliskas, lai kādu laiku neatļautos tajās uzkavēties un izbaudīt kaut mirkli vairāk. Pie sienas atkal bija dzirdams skaļi tikšķošs pulkstenis, kas kādu laiku no turienes bija pazudis, bet nu atkal bija atgriezies savā vietā. Kaut parasti tas viņu kaitināja līdz nezināmām robežām, tad šorīt tā skaņas bija kā skaista melodija viņa ausīm. No puspavērtā loga pūta maza rudens vēja plūsmiņa, kas liegi un patīkami pārskrēja viņa pierei. Aiz sienas skaļi skanēja kāda rīta televīzijas pārraide. Un vislieliskākā bija smarža, kas virmoja gaisā. Tā nav vārdos izsakāma, tā nesmaržoja ne pasaules labākās smaržas, ne pasaules labākie ziedi. Šī smarža bija galvu reibinoša. Un plauksta sajuta sirdspukstus, kas sitās tik mierīgi, ka viss bija pārvērties pilnīgā mierā. Vēl mirkli uzkavējies šajās sajūtās, viņš pavēra acis un ar mīļu smaidu raudzījās blakus guļošajā meitenē. Mana meitene.