Imants Ziedonis "Epifānijas" /esmu tikusi tik līdz 75 lpp *vainīgs*/
Sep. 29., 2009 | 04:31 pm
"Līnija ir ideāla attiecība starp diviem punktiem, bet tā nav reāli dzīvotspējīga bez trešā punkta ārpus tās."
"Es zinu šo sajūtu: tu tuvojies viņam, aug bailes un piesardzība, kaut kur zem diafragmas velkoša sajūta, kņud matu saknes, ceļas mati stāvus, bet bultas smaile jau iekaucas, skaļi, no bailēm un no gribas - un nu jau vairs nav laika, miljons dūrienu sekundē, un tu esi uzvarējis."
"Ikviens ceļinieks faktiski meklē strupceļu. Vislaimīgākajam ir jābūt gājējam, kad viņš ir strupceļā, alā, kas izbeidzas dolomītā, vai uz takas, kas beidzas klints galā virs mākoņiem. Ceļinieks var būt gandarīts, ka tālāk vairs nav kur iet. Nav vairs vieglā ceļa, ko visi redz. Nu jāmeklē neredzamais.
Strupceļš ir vienīgais ceļš, kas nebeidzas."
"Diena tad atnāks pati, un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos."
"Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu."
"Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā."
"Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem."
"No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika. Reizēm liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām. (...) Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū."
"Neko šajā pasaulē nevar dabūt tulīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule."
"Es tev gribēju kaut ko teikt, bet to nevar te stāvot pasacīt. Un arī ejot to nevar pateikt. Jo man zobos ir zila rudzupuķe."
Un izlaidīsim to daļu, ka es vispār lasu epifānijas tikai dēļ Latviešu valodas referāta.
"Es zinu šo sajūtu: tu tuvojies viņam, aug bailes un piesardzība, kaut kur zem diafragmas velkoša sajūta, kņud matu saknes, ceļas mati stāvus, bet bultas smaile jau iekaucas, skaļi, no bailēm un no gribas - un nu jau vairs nav laika, miljons dūrienu sekundē, un tu esi uzvarējis."
"Ikviens ceļinieks faktiski meklē strupceļu. Vislaimīgākajam ir jābūt gājējam, kad viņš ir strupceļā, alā, kas izbeidzas dolomītā, vai uz takas, kas beidzas klints galā virs mākoņiem. Ceļinieks var būt gandarīts, ka tālāk vairs nav kur iet. Nav vairs vieglā ceļa, ko visi redz. Nu jāmeklē neredzamais.
Strupceļš ir vienīgais ceļš, kas nebeidzas."
"Diena tad atnāks pati, un pati atnāks nakts pie tevis. Un nekur nav jāskrien, un ne pēc kā nav jāsteidzas, ir tikai jājūt lietu ritms un jāatrod sevi pašu šais ritmos."
"Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu."
"Es zinu mirkļus dienas garumā un dienas mirkļa īsumā."
"Neviens nestrīdas ar sevi. Visi strīdas ar citiem."
"No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka steidzas, trūkst arī laika. Reizēm liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām. (...) Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū."
"Neko šajā pasaulē nevar dabūt tulīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule."
"Es tev gribēju kaut ko teikt, bet to nevar te stāvot pasacīt. Un arī ejot to nevar pateikt. Jo man zobos ir zila rudzupuķe."