tokidoki

Caurspīdība

Aug. 11., 2012 | 11:22 pm
No:: tokidoki

Šodien pa 101 skanēja mūsu valša dziesma. Gribot negribot prātā nāk nostaļģiskas ainas. Un mans pēdējais zvans. Un laines dižie plāni. *chuckle*
Bet ja nu? Bail sākt vispār iedomāties to,jo ja nu nepiepildās...

Un bija man arī briesmīgs sapnis. Murgs. Fui. Sapņoju kā mūsu kuģis,kas peld uz Austrāliju grimst. Ka mums ir izvēle vai nu noslīcināties vai pārsprāgt paaugstināta spiediena rezultātā. Mēs noslīkām. Mamma saka,ka tas tāpēc,ka jūtu,kaut kur zemapziņā, mani kāds 'slīcina'. Bet es nespēju iedomāties kas/kurš tas varētu būt,kas man neļauj izpildīties pa pilnu lomu. bet varbūt es tikai iedomājos,ka viss ir kārtībā?
Hmm. Tāds domīgs man tas prāts ir. Kaut kādas 'muļķības' manu galvu tomēr neatstāj,lai ko es sev necenstos iestāstīt..
Un es zinu tikai vienu cilvēku,ar ko es varētu to pārrunāt un diemžēl šī cilvēka domas par mani ir vienīgās,kuras man patiešām uztrauc. Tas,ko viņš domā par mani, man ir svarīgs. Par visiem citiem vienalga.

post | view all comments


Reply

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: