So. [mani sauc Vilnītis]
Sep. 7., 2009 | 04:23 pm
No:: tokidoki
Viņš ir idiots. Nē, nopietni, kurš normāls džeks... never mind.
Man bija vajadzīga pusdiena [tajā skaitā gulēšana fizikas stundā, TikTaku ēšana un biolōģija], lai saņemtos, bet viss, ko viņš var atbildēt ir "es zinu". Nē, nu var jau būt, ka tas tāpēc, ka tur bija A. klāt, bet es nevarēju no viņa atkratīties.
Tātad, mūsu saruna:
Es. "Es zinu, ko tev L. pateica"
Viņš. "Es arī zinu." [ Ko tu neteiksi? ]
Es. "Un es nedomāju, ka tā bija viņas gada labākā ideja"
Viņš. "Es zinu"
Es. "Un tik traki jau ar mani nav."
Viņš. "Es zinu." [ Atkal ]
Es. mans skatiens bija neizpratnes pilns "Vispār ar mani... nu.. nav."
Viņš. "Es zinu" [ ATKAL. ]
Pasakiet, man lūdzu, vai tā, sasodīts, ir saruna?
PS. Vēl vajadzēja pateikt viņam, ka es labāk viņu gribu vismaz kā klasesbiedru nekā neko. Un, ka L. tiešām nevajadzēja izčakarēt, to, ka mums vsp jebkad kkas varēru sanākt...
Un man vajag parunāt ar K. Un vēl E. šodien bija viens satriecoši pareizs secinājums no sērijas "get over it": "Tiec tam pāri. Būs lietas, kas dzīvē sāpēs vairāk. Nu, piemēram, dzemdības." :D
Un vēl šodien trolejbusā. Mēs ar L. bijām iekāpušas pāris pieturas ātrāk. Skatamies nākošajā pieturā E. un Dvīnes [L.&L.], un ak nē.. N. arī. Nu labi. Izviedzamies ar E. un L.&L. pienāk viņa pietura, es saku "čau/atā" pēkšņi korītis: "Atā." Viņu tas nepārprotami apstulbināja.
Ā, un arī lapiņa fizikas stundā. Nu tā, kur D. uzrakstīja "Vai tu mani gribi?" un lika padot A. Tas bija smieklīgi. Kad N. prasīja man "Tu rakstīji?" ar sejas izteiksmi tutačunekadnekotikstulbunespētuuzrakstīt.
Huh, es nezinu, vai izdarīju pareizi viņam kko teikdama.
Man bija vajadzīga pusdiena [tajā skaitā gulēšana fizikas stundā, TikTaku ēšana un biolōģija], lai saņemtos, bet viss, ko viņš var atbildēt ir "es zinu". Nē, nu var jau būt, ka tas tāpēc, ka tur bija A. klāt, bet es nevarēju no viņa atkratīties.
Tātad, mūsu saruna:
Es. "Es zinu, ko tev L. pateica"
Viņš. "Es arī zinu." [ Ko tu neteiksi? ]
Es. "Un es nedomāju, ka tā bija viņas gada labākā ideja"
Viņš. "Es zinu"
Es. "Un tik traki jau ar mani nav."
Viņš. "Es zinu." [ Atkal ]
Es. mans skatiens bija neizpratnes pilns "Vispār ar mani... nu.. nav."
Viņš. "Es zinu" [ ATKAL. ]
Pasakiet, man lūdzu, vai tā, sasodīts, ir saruna?
PS. Vēl vajadzēja pateikt viņam, ka es labāk viņu gribu vismaz kā klasesbiedru nekā neko. Un, ka L. tiešām nevajadzēja izčakarēt, to, ka mums vsp jebkad kkas varēru sanākt...
Un man vajag parunāt ar K. Un vēl E. šodien bija viens satriecoši pareizs secinājums no sērijas "get over it": "Tiec tam pāri. Būs lietas, kas dzīvē sāpēs vairāk. Nu, piemēram, dzemdības." :D
Un vēl šodien trolejbusā. Mēs ar L. bijām iekāpušas pāris pieturas ātrāk. Skatamies nākošajā pieturā E. un Dvīnes [L.&L.], un ak nē.. N. arī. Nu labi. Izviedzamies ar E. un L.&L. pienāk viņa pietura, es saku "čau/atā" pēkšņi korītis: "Atā." Viņu tas nepārprotami apstulbināja.
Ā, un arī lapiņa fizikas stundā. Nu tā, kur D. uzrakstīja "Vai tu mani gribi?" un lika padot A. Tas bija smieklīgi. Kad N. prasīja man "Tu rakstīji?" ar sejas izteiksmi tutačunekadnekotikstulbunespētuuzrakstīt.
Huh, es nezinu, vai izdarīju pareizi viņam kko teikdama.