|
Dec. 12th, 2004|12:23 pm |
Nu tā!
Govs ir atgriezusies ar visu teļu.
Tb. es kā govs aizgaju mežā savairoties un atgriezos Cibā tikai tad, kad teļš (nu puiks mans) ir cik necik stabils.
Kas to bij domājis! Parāva mūs no poliklīnikas pa taisno uz Dzemdībnamu. Man sākās problēmas ar spiedieniem utt.
Nu i gan! Visu laiku viss ideāli un tad - še tev! Eklampsija ar tādu asinsspiedienu, ar kādu laikam normāls cilvēks atdotu galus - pie 200.
Visi jautā vai man kas sap, vai nav slikti - nu nav. Jutos ļoti labi. Tikai sapampu gan šausmīgi.
Dakteri garumā nevilka un grieza mani pušu.
Vardu sakot, notika tas, no kā man visvairāk bija bail - ķeizars ar visu epidurālo. Wah!
Nu bet, apziņa, ka tas tikai mazā zepera labā, atturēja mani no izmisīgas bēgšanas no operaciju zāles.
Uzšķērda mani kā ķirbi. Ek, jocīga sajuta, kad jūti, ka pa tevi grābstās, bet nesāp.
Izvilka no manis tādu mazu murmuli uz 1.6 kg. Teica - iedod mammai buču, un aiznesa.
Nu jau esam mājās.
Ka man patīk mājās!
Cik man labs un mīļs vīrs!
Mazais arī ir mierīgs un ēdelīgs.
Pēc tā slimnīcas murga jūtos kā paradīzē.
Nē, personāls ir ļoti jauks un sirsnīgs. Apstākļi labi, bet...
Nē, padsmit dienas slimnīcā priekš manis ir par traku! |
|