|
Oct. 7th, 2016|08:53 am |
Aug mans "mazais" dēlīņš. Nu jau 5. klase un visādas savas darīšanas.
Es cenšos tēlot, ka nestresoju, kaut gan grūti tā vienkārši pateik "jā, labi, dari/brauc/ej", kad atkal piezvana par jaunajiem plāniem.
- Drīkst braukt ar riteni pa pilsētu?
- Jā, protams!
Bet galvā rādās ainas ar sabrauktiem bērniem, lauztām kājām un reanimācijas brigādēm.
- Drīkst, es braukšu ar jaunsargiem uz Ventspili?
- Jā, protams! Forši!
oi, oi oi! Ko dot līdzi?! Ko vilkt mugurā? Vai viņš, nabadziņš, nenosals un badā nenomirs? Otrā pasaules malā bez mammītes!
Tā mums te iet.
Puika tik tiešām ir ar čomiem Ventspilī un, saprotams, jautri pavada laiku.
Es klusi stresoju un tēloju, ka viss labi. Es pat pirmā viņam nezvanu un nejautāju, vai tu, nabadziņš, esi ēdis.
Bet tā viņi visi palēnām no manis atkratās.
Knīpa ir liela skolniece, kam vakar izkrita pirmais piena zobs. Zvanīja audzinātāja, ka visa skola ir sacelta kājās, jo visi meklē zobu. Izkrita un pazuda.
Bēbis Ro arī tagad visu dara pats. Kad mēģinu kaut kur iejaukties, viņš bļauj nelabā balsī - Ej prom! Es PĀAATS!
Vsjo! Jāsāk atslābināties un jābeidz visu kontrolēt! |
|