|
May. 6th, 2015|10:49 am |
Zin, ir tā jocīgi. Ir labi, bet sajūta, ka tas nebūs ilgi un man jau nepienākas, kaut kur plēn.
Bet ar mani tā gadās. Es bieži aizmirstu, ka es visu varu.
Piemēram, kuci sašpricēt. Cik tur tā darba - šņakt skaustā, un viss.
Bet, kad man pajautā, vai es varu, es saku - emm nuuu.... Un galvā domāju - AAAAAAAAAAAAA!!!!!!!!!! Nēeeee! Es nevaru! Es nomiršu vai vismaz noģībšu!
Bet, kad jādara, ne nu ģībstu, nekā.
Kuce ir laimīgi izgājusi divu nedēļu antibiotiku kursu.
Es visu varu. Man viss pienākas un ir - zīda diegu jaciņa, bēšas kurpītes, laptops par divarpus štukām, cēzara salāti launagā...
Un man ir kauns par to.
Un tad man pienāk bezzobaina alkaška, kas par mani tjipa gadus 10 vecāka, bet izskatās šausmīgi veca, un prasa 25 centus. Un es jūtos parādā un iedodu krietni vairāk.
Nē, ne ar domu, kad man būs slikti, tad man arī dos. Tas ir kaut kā citādi.
Drīzāk tas ir paldies, ka pieturi mani pie realitātes.
Un varbūt, ka ir labi, ka es katru dienu eju tam stacijas zaņķim cauri.
Un varbūt, ka ir labi, ka es dzīvoju pāķos, kur nevienam nedrīkst stāstīt par manas algas apmēriem, jo daudziem pat ceturtdaļa no tās būtu svētki.
Kaut kā svārstos starp baigo snobismu un sajūtu, ka esmu vislabākā un man pienākas, un starp to otru - ne sūda no tiem citiem neatšķiros un esmu pasaulei parādā par to, kas man ir. |
|