|
Oct. 9th, 2013|11:39 am |
Dakter, es laikam drīz miršu. Man negribas ēst. Vienkārši negribas.
Šitāda stadija man jau ir bijusi. Kad ar Knopku mājās dzīvoju.
Tā iestājas, kad ļoti ilgu laiku ir dzīvots pārsvarā "savā maizē". Nu tur veselīgi savi karpeļi, āboli, āži, piens.
Tas laikam nozīmē, ka glikozes līmenis stabilizējies. Nav tā kā bija ar hipoglikēmijas lēkmēm un trīcošām kājām un pēkšņām tieksmēm ēst ēst ēst.
Tagad pietiek ar vienu ābolu brokastīs un tad var tā lēnam sākt tapināt pusdienas.
Starp cit, es te viendien iedomājos, ka mūsu kazu pienu var dzert pat vegāni. Zin, viņiem mēdz būt teorijas, ka pienu nedrīkst ņemt bērniem nost.
Bet mēs tak neņemam. Sīkie āži sūc pienu, kamēr izaug, kamēr sāk zāli grauzt, tad tikai es ķeros pie slaukšanas. Vot lūk - un pienam uzreiz cita aura, Vika un Karma :)
Vikai, starp cit, spīd baigie luči. Kaimiņienei sunis apēsts, bet viņai garlaicīgi. Gribot uz mežu, bet vienai nepatīk. Ņemšot Viku līdzām.
Mes jau nosmējam - lai jau lai, bet skat, ka neaizvelk pa gaisu. Šito kuci var arklā jūgt.
Tā ka, ja nu kādam ir par daudz suņu, laipni lūgti padalīties. Tantuks gribot kaut ko maziņu un ar "četrām acīm" - nu ar tiem punktiņiem virs acīm. Uz patversmi luc nesūtīt - nebraukšot, jo tālu. |
|