|
Feb. 5th, 2013|12:05 pm |
Mums ir stipri atšķirīgas situācijas.
Nu, es nebūtu diez ko priecīga, ja manējais sāktu strādāt algotu darbu.
Turklāt viņa sapņu realizācija arī ir ģimenes nodrošināšana.
Nu sāks viņš pelnīt Ls 300 (maksimums, ja paveiksies) mēnesī. Nu un? Kāds no tā labums? Tikai zaudēts laiks, ko varētu pavadīt lietderīgāk.
Es visus šos trīs gadus neesmu maksājusi par malku, man nevajag elektriķi, galdnieku, sļesaru, celtnieku un nevienu citu meistaru arī nē. Nu, ok, mašīnai reizēm kaut ko piemetināt vedam pie svešiem meistariem. Man nav jādomā, kas kur atvedīs/aizvedīs bērnus un ko es ēdīšu, kad atbraukšu. Un lopi? Un siens? Un dārzs? Turklāt man maksā par stundām. Var jau skriet no darba ātrāk mājās, lai paspētu vēl to un šito, bet tad tiešām zābaku nebūs. Zābaki atmaksājas, ja tjipa četrus vakarus aizbraucu mājās stundu vēlāk. Ls 300 šos izdevumus nesedz.
Grandiozie plāni, ko es viņam pārmetu, nav jauns džips vai dators, bet "landšafta dizains" pagalmā, kas, mandomāt, var pagaidīt.
|
|