|
Aug. 4th, 2012|12:12 pm |
Esmu pazudusi no visiem sakariem un cibām, jo mēģināju atvilkt elpu. Knapi pusotras nedēļas atvaļinājuma izspiedu. Teorētiski bija divas nedēļas, bet tā kā bija jāaizbrauc uz mežiem uz pāris dienām un šo piektdien un šodien serveris pārliekas, tad neko diži neatvaļinājos.
Vot sēžu šodien darbā, piemēram.
Nu nav tas godīgi, ka pa īstam atpūšas tikai tie, kas aizbrauc tur, kur nav LMT zonas. Tā kā mani var sazvanīt, tad tas tiek izmantots bez sirdsapziņas pārmetumiem neskatoties ne uz dienu, ne pulksteni.
Man viss ir piegriezies. PIEGRIEZIES!
Veselība kaut cik ir atgiezusies - vismaz galva negriežas un sirds nemet kūleņus, bet depresija ta paliek. Šķiet, ka atkal uz pamatīgu laika posmu.
Nu jā, varbūt arī Qlaira daļēji pie depresijas vainīga. Atmest uzreiz varbūt?
Jo es tiešām vairs nevaru.
Es grimstu dibenā.
Visu laiku ir tāda sajūta, ka dzīvē kaut kas radikāli un pēc iespējas fiksāk jāmaina, bet nav skaidrs - kas. Jo ir viss galīgā pakaļā. Man nekas vairs nepatīk.
Var jau būt arī, ka pie vainas šis sasodītais gadalaiks. Ciest nevaru karstumu.
Darbā mani pilnīgi viss kaitina. Visvairāk TAS LT projekts. Sākumā man tiešām patika, bet nu ... es vairs nezinu. Tur arī ne manas vainas dēļ šis un tas ir salaists pamatīgā grīstē. Es jūtu, ka sūdi būs, un tas arī mani dzen depresijā.
Varētu pārvākties uz darbu kaut kur valsts iestādē un strādāt stroga no 9:00 līdz 17:00 un miers.
Nē, bet es jau zinu, ka man pēc pāris mēnešiem tas būs apriebies. Teorētiski man patīk darbs ar "izaicinājumu" - nu tā, lai interesnati un nav vienmuļi. Bet nu vairs tikai teorētiski.
Gribu mieru.
Nē, nu teorētiski viss ir ok - mājā visi veseli, labs darbs, laba alga, kolēģiem nav ne vainas.
Viss ir ok, tikai es nē. |
|