|
Oct. 27th, 2004|01:29 pm |
Pusdienās ar kolēģēm filosofējām par teātri un smalko stilu. Aizrunājāmies diezgan tālu - par cilvēku pašapliecināšanās mēģinājumiem un pieklājību un to un šito...
Redz, sanāk tā -
cilvēks parasti cenšas sevi parādīt no labākās puses, pierādīt, ka viņš atbilst kaut kādiem pareizajiem un pienācīgajiem standartiem. Piemēram, viņš, kā jau kārtīgs pilsonis, dodas uz teātri. Kino ar popkornu ir "pē", bet teātris ir dziļi intelektuāla un smalka padarīšana.
Tas nekas, ka šajā procesā cilvēks ir aizmirsis, kas viņam pašam patiesībā patīk.
Un tad viņš visiem stāsta - nu es jau nu gan tā un šitā. Es jau nu uz tiem prastajiem ķinīšiem neeju. Stāsta un gaida no tevis atzinīgu novērtējumu. Bet tev ir vai nu pilnīgs pofigs vai tu paķiķini par šito pseidointelektuāli.
Tātad - cilvēks, aizmirstot savas patiesās vēlmes, dzenas pēc sabierības atzinības pat tādos sīkumos, bet sabeidrību tas absolūti neinteresē.
Kaut kā smieklīgi bezjēdzīgi sanāk...
Nē, bet nu tiešām - pasakiet, vai jūs ļoti interesejāties par to vai Anna Bērziņa ir izlasījusi jaunāko Jāņa Krūmiņa grāmatu, un vai bieži šausminaties, cik Pēteris Kociņš ir prasts tēviņš, jo iet uz Kokakolas plazu!?
Vai tomēr cilvēka stilu vairāk nenosaka tas, ko viņš "dod ārā" nevis tas, ko "ņem iekšā"? |
|