| Ziedonc par biologiem utml dīvaiņiem |
Jan. 3rd, 2012|03:43 pm |
Kad es cilvēkos eju, visur kāds mērs
man ceļā krīt un man uz kakla krīt.
Kad es ieeju mežā, es jūtos kā zvērs
un man neviens neko nevar padarīt.
Es atpakaļ eju uz vienkāršu dzīvību,
uz muļķa zaļumiem Dieva dotiem.
Es eju kā zvērs klusi un brīvi
padzet pie pirmavotiem.
Izkust zaļajos atomos,
izplūst, pārvērsties zaļajā domā.
Ir ģēniji, tribūni, es nesaprotu tos,
es negribu par pāvestu Romā!
Un cilvēcības augstākajās virsotnēs
man ir bail - tur viss pārāk skaists.
Par agru varbūt pasaulē, pārsteidzīgi es
par cilvēku esmu laists.
Kad es mežā eju, es pilnīgi jūtu,
ka man bija jābūt te.
It kā nepiespiests, laimīgs koks es būtu
un man melnalkšņa dvēsele. |
|