|
Oct. 10th, 2011|10:27 am |
Kvīkends godam nolauzts.
Sakrāmēti malkas kalni, likvidēti netīrās veļas un trauku kalni, radīts gludināmās vešas kalns, pdeisotiramisu (jo tie velli tak to biezpienu neēd), sautēti kāposti un āzis.
Žāvēšanai ābolus nebija vairs spēka sagriezt. Labi, ka pietika spēka matus izmazgāt. Knapi aizrāpoju līdz gŪlDai.
Tā ka - atpūtos godam.
Ak, un lopu sakarā arī gāja jautri.
Aita ir riktīga kamikadze. Vakar, kad es iegāju viņas aizgaldiņā, lai pieķēdētu un vestu laukā, šī bija izplānojusi kārtīgi ieskrieties un pārlekt man pāri. Nesanāca. Sanāca tikai divas reizes pret mani pakāpties - pret kāju, tad pret plecu un BUMMM atkrita atpakaļ. Pilnīgi dulla! Labi, ka viegla un mīksta - zilumu man nav.
Zilumi toties ir no kazas. Pielaidām sīkās špindzeles kūtī klāt lielajām, lai visas tusē kopā. Vienīgi āzi piesējām atsevišķi.
Tad nu tur iet vaļā attiecību skaidrošana. Sadalījušās pēc pakāpēm. Sīkās, protams, "u paraši" - tās sit visi. Bet šīs īpaši neņem pierē. Piekāva - sou what.
Kad es slaucu lielās, sīkās lien ostīties un mēģina nospert pienu. Princese nevar ciest tādas nekrietnības un mauc šīm ar ragiem. Diemžēl, es ta palieku pa vidu. Tad nu man viena kāja tāda raibāka atkal...
Un tad vēl Buce mani smīdina. Viņa mūsu vecākā un galvenā kaza. Drausmīga vecmeita un zilzeķe. Kamēr bija aplokā kopā ar āzi, pat pienu norāva. Kā āzis atsevišķi, tā piens ir.
Kad jāiet laukā, tad jāiet garām āzim. Šī - ne par ko. Neiešot laukā pirmā. Stāv un gaida. Nu labi - Pricese varbūt iešot, arī stāv un domā. Un tad Buce izstrādāja pigoru, par ko es ņirdzu jau trešo dienu - viņa iespēra Princesei pa pakaļu, lai šī iet pirmā.
Nē nu, ja būtu ar ragiem, tad tas tā normāli, bet viņa kā cilvēks. Vot iedomājies, kā tu spertu, lai kādu dabūt pa durvīm laukā. Vienīgā atšķirība, ka viņa ar priekškāju - Nu ej taču! |
|