|
Oct. 18th, 2010|03:43 pm |
Pašpietiekamība ir laba lieta, bet tā ved uz liderību. Nevis līderību (stulbs vārds, enīvej).
Nus, tagad ir ziema, tāpēc drusku jāpievācas un jāapģērbjas, bet vasarā... oi...
Kā no gultas laukā, tā uz kūti - baltajā nakckreklā. Pēc tam var domāt par ģērbšanos.
Nu labi - to var tulkot arī citādi - manu lopu kūts ir tik tīra, ka var baltā naktskreklā iet slaukt.
Ziemā ir bišku labāk, jo vajag tomēr saņemties un kaut ko uzvilkt, tāpēc negods nav tik manāms. Toties matus var sačunčurēt copē un pabāzt zem hidžaba un tāpēc neķemmētr un nemazgāt.
Kājas man arī jau sen kā stirnai - tik pat matainas.
Varētu jau saņemties un depilēties...
A nafig? Man tāpatās labi. Un es enīvej vienmēr biksēs staigāju. Un arguments - a ko ta vīrs - nelīdz, jo vīrs vienlg mani tikai pa tumsu aptausta.
Sou. Secinājumi - es esmu drausmīgi skaista, samaja gudraja un čaklaja, jo māju es izberzu un par majonēzi uztaisīju.
Fak visus tos civilizācvijas žņaugus :D |
|