|
Aug. 31st, 2010|01:28 pm |
Redz kā jaunā paaudze atgriežas pie saknēm.
Man bērnībā medus negaršoja, Nilam ar nē. Tā ka bija radusies pārliecība, kamedus nav bērniem domāts, un tie agrāko laiku bērni kaut kādi pavisam savādāki bijuši.
Tak tautasdziesmās medus tiek slavināts kā baigi labā un bērniem patīkama lieta lieta.
Nu piemēram:
Jēpis nesa Anniņai
Saldu medu krūziņâ:
Še, Anniņa, nodzeries,
Lai tev ire salda mute,
Lai tev ire salda mute,
Vakarâ nobučot.
Oi, nē, ne šito!
Labāk to:
Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas liepiņas viducī:
Bitīt' taisa saldu medu
Mazajam bērniņam.
Nu lūk. Māņī vakar atklāja medu.
Ar trīcošām rokām izrāva man karoti un ielīda līdz ekoņiem meduspodā.
Ļāvu, lai paēdās. Pēc kādām 10 min knapi atlīmēju no meduspoda.
Kliedza un tirinājās, ka vajagot vēl, bet es sabijos, ka vēlāk no pampera bērns būs jādabū laukā ar atmērcēšanas metodi. Tā ka šoreiz pietiks. |
|