| salmu atraitne |
Mar. 30th, 2010|10:30 am |
Vīrs un tēvs mūs ir pametis likteņa varā.
Uz dienām trim - četrām.
Svētdien aizgāja cauri lietiem un vējiem uz staciju.
Konstatēja, ka no mūsmājām līdz stacijai jāiet 45 minūtes.
Nu - tāpatās kā Rīgā. Un slapjums arī tāds pats. Pa Valmieras ielu vai Avotielu ejot arī garāmbraucošās mašīnas pāris reizes pa ceļam muti slapjā laikā gājējiem nomazgā.
Tā nu mēs te cīnamies. Es nesu malku un ūdeņus, vedu puiku uz b-dārzu. Šorīt pat dabūju džipu skrūvēt. Nebija jau nekas traks - akumulatoram ķepa atvienojās, bet nu - nav tas sieviešu darbs. Manikīrs atkal čupā.
Kaut gan - tūliņas jau tāpatās dārza darbi sāksies. Jāatmet pēdējās cerības tīrus nagus saglabāt.
Ak, un es divreiz dienā eju bērzu slaukt, bet vienu reizi dienā - kļavu. Ūdeni vairs nedzeru - tikai sulas. Kokūdeņus, kā daži raksta.
Šorīt atklāju pie stūra sēžamo sezōnu. Mēs ar kaķi un mušām sēdējam uz soliņa mājas austrumpusē un sauļojāmies.
Apkārt putni, putni... Visi ņemās un čirkst. Strazdi, ķīvītes, stārķi, cīruļi... |
|