|
Dec. 10th, 2009|01:05 pm |
Nu, mana māte nav strādājusi pēdējos 25 gadus. No tā nevienam labāk nav palicis.
Man liekas, ka pie vainas ir arī mūsu civilizācijas orientācija uz butaforiskām vērtībām. Tiekšanās uz skaitām dekorācijām, nevis kā agrāk - katram savas mājas, zeme ģimene.
No šejienes arī tās tamborētas brošas. Nestabili, bet grezni.
Tas konflikts mums ir sens. Sākumā viņai nepatika, ka man ir savs viedoklis, tad viņai nepatika mans vīrietis (nu, man arī viņas vīrs nepatīk), tad viņa negribēja novecot un no mazbērniem nobijās.
Es neesmu piepildījusi viņas cerības.
Viņai bija tā stulbā tieksme uz "pareizajiem" sakariem. Jau bērnībā man tika uzstājīgi ieteikts draudzēties ar to un to, jo tam mamma vai tētis ir tas un tas...
Nu lūk - un vīram man vajadzēja būt nu vismaz aktierim vai baņķierim. Bet es noprecēju alkašu ģimenes atvasi.
Un pati arī par profesōri nekļuvu.
Māmiņa nevis preicājas, ka man ir normāla ģimene, bet viņai laikam tā kā neērti no cilvēkiem, ka viss beidzās tik vienkārši. |
|