|
Nov. 6th, 2009|08:57 pm |
Kā mums šodien gāja... oi...
Pēc visa vīrs pieprasīja, lai es servēju 50 g šņabi un trīs marinētus gurķus.
No rīta, kā parasti, uzsildīju Sierru jeb Fuoģi, kā Nils saka. Kā parasti, aizbraucām uz bērnudārzu. Kad es kā parasti nonācu lejā un gribēju rullēt mājup... pļurkt!
Spaidu, spaidu pulti - klusums... Fuoģis klusē.
Cerēju, ka varbūt pultij baterija beigusies. Slēdzu vaļā ar atslēgu un gatavojos signalizācijas auriem. Klusums...
Taisīju vaļā kapotu ar cerību, ka varbūt tomēr aķim klemme nokritusi... Figu!
Vienkārši klusums.
Sēdos klusā un aukstā Fuoģī, zvanīju vīram, lai pako iekšā knīpu un brauc mani glābt ar tehapskati neizgājušo džipu.
Šis atbrauca ar. Konstatēja, ka Aizkrauklē nav autoelektriķa un ka būs jākabina Fords astē un jāvelk.
Diemžēl, Fords, kad nedarbojas, ir slikti bremzējams... Khem... Tas beidzās ar jestru džipa bremzēšanu pirms apļa, izmisīgiem maniem centieniem apturēt Fordu ar abām bremzēm un skaļu BUM pret džipa pakaļu. Fords kaujā zaudēja labo aci un dabūja purnā bukti. Džipam nekas.
Mājās konstatējām, ka Nilītim uz bēndāzu pakaļ tak būs jābrauc. Un pirmdien ta ko... Nu neko - vīkšājām džipu uz tehapskati. Izgāja ar. Un pat pie Aizkraukles piekasīgākā onkas. Šams purpināja par numura lampiņām, bet uzlīmi iedeva gan.
Nu lūk - un vakarā visi laimīgi tikām mājās.
Vīrs iešņaboja, es ieciboju...
Un, galu galā, Fordam tāpatās tūliņ sezona beigtos. Lai čuč līdz pavasarim garāža. |
|