|
Sep. 18th, 2009|10:25 am |
Nu re! Nils būs jau veselu nedēļu bēndāzā nolauzis.
Katrs rīts sākas ar puņķiem un "Bēndāzu nē-e!" Bet, kad tiek bērnudārzā pa duri iekšā, tā žvikc un projām ir - bērnu barā iekšā. I māti nemaz neatceras.
Bērns palicis tāds apvaldītāks un domīgāks. Bet tas viņu nemaz netraucēja Maximā sarīkot apkaunojošu scēnu. Končas gribēja. Teicu, lai izvēlas - tās, vai šitās. Abas nē. Vajagot abas! Ja nē, tad jādīrā paciņa un jāmet zemē. Līdz šim tādi pigori nav manīti, ka bļautu un šitā ālētos. Laikam nogurst bērns pa to mācību iestādi, tāpēc nervi netur. Nācās uzšaut pa muti. Nemāku es citādi viņam bļaunamo atslēgt. Visādas sarunāšanas un draudi tjipa "ai ai, māmiņa dusmojas" vai nu nekrīt svarā, vai izsauc vēl līelāku puņķu lavīnu.
Šorīt dārziņā pie sienas karājas māksla. Bērni zīmējuši zilas debesis un saulīti pa vidu. Trīs no mākslas darbiem stipri atgādina japāņu kaligrāfiju. Nojaušu, ka viens no šiem ir Nilīša darbs. Būs jāpajautā audzinātājai, kad braukšu tam sprukstiņam pakaļ. |
|