|
Aug. 10th, 2009|12:19 pm |
Jess!
Pateicoties lauku darbiem mana masa beidzot ir nošļūkusi zem 80 kg.
Tā jau būtu štrunc, jo mani te tik un tā nevins neredz. Vīram šitādas krāšņas formas pat patīkot.
Tikai skāde, ka skapis pilns ar biksēm, kurās netieku iekšā.
Nu vo - nu jau palēnām varu savu apģērbu kolekciju atkal pārcilāt un pāršķirot. Savās mīļajās linu biksēs jau tiku.
Vīrs vispār izteica iedvesmojošu frāzi - Met ārā tās vecās lupatas! Ja vajadzēs, tad nopirksi jaunas.
Vīī! Šopings! /iekviecās toadbeauty un aizstiepa divas tačkas kravas lupatu uz ugunskuru/
Bet par to, ka liels svars ir īvil, es pārliecinājos arī Līgatnē ārā vācoties.
Ir mums viens tāds vecs dīvāns, kuru vertikāli paceļ aiz tādas auduma cilpas. Gribēju pacelt un palūkoties, kas palicis dīvāna kastē. Bet tas vecais maita negribēja celties augšām. Es aiz dusmām ka rāvu!!!...
Paguvu tikai nodomāt - oi, bļin, ka tūliņ plīsīs...
Un noplīsa tā cilpa ar.
Es ar pamatīgu blīkšķi piezemējos uz pēcpuses. No sāpem bezmaz samaņu zaudēju. Asteskauls pamatīgi cieta. Lauzusi droši vien neko neesmu, jo nu jau paiet varu un gandrīz nesāp. Bet pāris dienas pamatīgi mocījos.
No tā morāle - jo lielāka ķermeņa masa, jo lielāks blīkšķis un sāpes piezemējoties. |
|