| ... |
Sep. 8th, 2008|09:43 am |
Ja man vēl bija kaut kādas aizdomas par savu kaimiņu cilvēcības paliekām, tad vakar tās pazuda.
Sestdienas vakarā Smilgas atkal kaut ko rok. Mēs ar vīru noķiķinājām - klau, laikam Lāci (suni) norok.
Svētdien izeju pagalmā - nu ja, būdas nav, vieta nolīdzināta... Daķiķinājāmies.
Maucība!
Tās bābas ik pa laikam ievieš kaut kādu lopu, papriecājās un izmet.
Nezinu, kur palika smukais kollijs. Kamēr bija mazs, tikmēr uķi puķi, kā izauga, tā "pazuda".
Garspalvainas kaķis tika izmests no mājām. Vazājās pa pagastu, kamēr kāda no vietējiem apžēlojās un savāca pie sevis.
Tagad Lācis. Maziņu auklēja, kā izauga, tā piesēja pie stūra un pat lāga ne ēst, ne dzert nedeva.
Pagājušajā ziemā tas suns bija kauli un āda. Cauri biezajai ziemas vilnai visas ribas varēja redzēt. Mēs ar vīru to suni kaut cik piebarojām.
Pāris reizes Smilgām aizrādījām, ka viss pagasts jau runā par šiteim gājieniem. Uz pāris dienām līdzēja.
Nu lūk. Un tad nesen mūsmājās parādījās jauns iemītnieks - "sarullētā frotē dvieļa suns" - nu ir tāds, kam ādas par daudz. Nu tad tagad to vadā siksniņā apkārt. Protams, vecajam apnikušajām Lācim bija jāaiziet.
Nu no vienas puses - varbūt tā ir labāk. Kad nav tad nav, nav ko lopu spīdzināt.
Starp citu, arī par jauno mīluli pagasts satraucas. Tas tiek uz visu dienu iespundēts šķūni, kur gaudo un plēš durvis, kamēr šīs pa skolām un darbiem. Interesanti, ziemā arī viņu tur spundēs vai?
Vārdsakot, kas man par daļu, bet riebjas, ka man jāskatās uz šitām lopībām. |
|