|
Aug. 10th, 2004|09:53 am |
Oij, vakarnakt laikam topošajām un esošajām mātēm bija grīti laiki. To var nojaust arī pēc Lepeles un Kakjes pēdējiem ieraxtiem. Njā, dāmas, man arī bija tā pagrūtāk.
Sīks nekādi manī nevarēja iekārtoties. Ripinājās tik ilgi, kamēr man palika nelabi.
Es arī, protams, nekādi ieriktēties nevarēju. Turklāt, visu laiku aizmirstu, ka ripināties pa gultu vajag lēnām. Pusmiegā regulāri strauji metos no vieniem sāniem uz otriem un regulāri pamodos no šausmīgi nejaukām sāpēm sānos. Saites tik straujus pagriezienus netur :/
Ā, un tad vēl pirms gulētiešanas paspēju palasīties calis.lv par bērnu traumām... Neiesaku :/
Vismaz vienu labu lietu konstatēju. Sabučoju visus kaķus par to, ka viņi man ir. Baigais treniņš tomēr. Esam jau sen pieraduši skatīties sev zem kājam. Uzmanāmies, ka kādu neieveram atvilknēs,neiespiežam zem gultas vai neaplejam ar karstu ūdeni. Visas sev uz galvas raujamās lietas sen ir likvidētas vai droši piestiprinātas.
Vārdu sakot - fūuuuu. Nav nemaz tik traki. |
|