|
Feb. 25th, 2008|05:32 pm |
Zin, es kaut kā būšu tikusi galā ar visām savām depresijām un vājprātiem.
Kā?
A vot nezinu.
Ja es zinātu, es padalītos.
Es vienā brīdī teicu sev, ka pietiek.
Rakstīju papīra dienasgrāmatu kā alkoholoķis - tjipa jau viena nedēļa bez, jau divas, jau trīs...
Neesmu skatījusies kādu laiku tamā grāmatā, bet šķiet, ka gads vēl nav. Droši vien arī būs kā ar alkoholismu - visu mūžu jācīnās.
Katru dienu sev jāatgādina, ka ir jau labi.
Visi mēs nosprāgsim, bet tāda ir lietu kārtība.
Nevienam mani nevajag, bet man jau arī nevienu nevajag.
Cilvēkam ir normāli būt vienam ar savām problēmām, ja daba/dievs būtu paredzējis citādi, tad būtu iemācījis lasīt otra domas.
utt. utjp.
Intensīvs darbs - uzturēt sevi pie dzīvības un pie veselības un labā noskaņojumā.
Nafig?
Vienkārši tāpēc, ka vēl gribas padzīvot. Gribas, lai nekas nesāp. Un gribas, lai ir labi.
Starp cit, sivēnam ar to ir mazs sakars. Tas huligāns, atklāti sakot, ir tikai papildus galvassāpju un depresijas veicinātājs.
Jā, es apzinos, ka viņš ir mīļš un vispār, bet ir baigi jāsaņemas, lai nesāktu uz viņu aurot. Nogurdina.
Galu galā jebkurš cilvēks ar laiku nogurdina. Sevišķi tāds, kurš prasa nepārtrauktu uzmanību.
Vot braukšu mājās savu antidepresijas dienasgrāmatu apskatīšu - cik tad ilgi.
Nē, nav jau eiforija, bet ir ok. |
|