| |
[Jan. 21st, 2008|10:11 am] |
Starp cit, jo vairāk es "Cīrulīšus" skatos, jo mazāk saprotu.
Vakar atkal kaut kādas jaunas domas radās.
Jā, vecās bērnu matiņas - mīļi un silti.
Bet vecās drazas visu mūžu vilkt līdzi ir apgrūtinoši.
Vīrs man teica - tev galva ir kā Nilīša galds - bardaks - mašīnas, lāči, grāmatas utt.
Njā, sagribējās galvu notīrīt kā galdu nafig.
Vīrs teica, ka galvenā vērtība ir cilvēks. Mums kopā būs labi arī bez tām grabažām.
Tā jau laikam ir. Ja Cīrulīšos mammai ar bērniem būtu labākas attiecības, tad būtu savādāk. Omīte aizļepatotu mazbērnus auklēt bez ilgām pārdomām. Un lai tā vecā būda pūst. Nu jā - žēl jau ir, bet bērni un mazbērni svarīgāki.
Vai tad tā nav, ko? |
|
|
| Comments: |
Es arī skatījos.. un tagad pavisam citām acīm.. jo mums nesen omīte no laukiem pie manas mammas (meitas savas) dzīvot aizgāja.
Ar tām mantām bija 'Tāāāāāādas klapatas.. un man liekas viņa līdz šim nav samierinājusies, ka arī viņai neatļāva ņemt līdzi neko vairāk par "diviem koferiem".. un kā visas tās mantas tagad stāv tur meža vidū nevienam nevajadzīgas.. :(
nu bet redz, ka tomēr aizgāja.
Skaidrs, ka mantu žēl. Tak jau ar katru lietu vesels stāsts saistās. Pat es savā mūžā esmu savilkusi tādu vēstures migu, ka bail. Nez kas vēl pēc 60 gadiem būs!? | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}