|
Aug. 13th, 2007|11:35 am |
Kā bija ar to Duksi?
Bijām pie mammas un gājām uz jūru staigāt.
Vieta nomaļa, pirmdiena - ai, gan jau neviena nebūs, lai tas Duksis nāk arī līdz.
Viņš maita vienmēr nomaucas no ķēdes, kad forša kompānija iet uz mežu.
Pienācām pie jūras - viss forši, te pēkšņi no meža izlien kaimiņiene ar tāda paša izmēra un paskata zvēru.
Dabiski, mūsējais - ņerrr un tam svešajam krāgā.
Kaimiņiete pīkst, lai tak mēs pasaucot savējo.
Nu jā - šito tu pasauksi!
Nu neko - sagaidīju brīdi, kad šie atlaidās, un likos Duksim matos - sagrābu aiz škirkas.
Un šis - klakc - man rokā, bet tomēr likās mierā un vairāk nekāvās.
Fak!
Kādas sajūtas?
Vot pamēģini ielikt roku mašīnas durvīs un ar spēku sist ciet.
Tādi zilumi, ka tik tup un turies!
Kāda tur vairs jūra, garīgais uz pusnedēļu čupā.
No šejienes morāle - suņi jāsit jau laicīgi.
Māte to draņķi ir izlaidusi galīgi. Viņš vienmēr zobus klabina, kad kāds viņu mēģina pie kārtības saukt.
Bet tā - draudzīgs un jauks suns.
Un, visu cieņu, viņš savaldījās un nekoda man "pa riktīgo".
Bet vienalg visa roka ar tā otra suņa asinīm bija. Skats pa rubli.
Lai jums jautrāk, piebildīšu, ka potēties neiešu :P |
|