|
Nov. 6th, 2006|10:25 am |
Drūmā ziema.
Tā tev nav Rīga, kur bez cepures var visu ziemu šurīt.
Šite pat uz ateju vāļenkos un pižikā jāiet.
Kaķi sen vairs neiet ārā un arī augšstāvā gulēt neiet (nez kāpēc gan...).
Krāsns nu jau jākurina divas reizes dienā.
Logā vairs nav leduspuķes, bet "splašnoi" ledus.
Vakar ielikām otrās durvis starp lodžiju un virtuvi - efekts bija diezgan manāms.
Bērns arī atsakās līst laukā. Vakar uz bodi šo pa pusei vilku pa zemi, pa pusei nesu. Jautrais skats tika pavadīts ar pamatīgu aurošanu gan no manas, gan zīdaiņa puses.
Vot.
Vārdsakot, šodien esmu kažokā un ar biezajiem, spalvainajiem mē-ādas cimdiem. Un mū-raga karekli kaklā, lai smieklīgāk.
Pāķu gos!
Bet ar to ateju kaut kas būs jādomā. Tā nav ģiela. Labi, ka uz pakaļas āda bieza, bet vienalga drusku sūrst. |
|