| |
[May. 31st, 2022|04:19 pm] |
Skolas gada beigas.
Šodien esmu pārāk emocionāla.
Skaidroju attiecības ar vīru par bērnu audzināšanu. Pārāk nejaukiem vārdiem viņš to lielo dresē.
Pirms gandrīz 18 gadiem, kad man priekšlaicīgi izķeizaroja pirmo mazuli, var teikt, ka mēs zaudējām savu ideālo bērnu. Tas bija diezgan skumjš notikums. Man ārste teica, ka viņš varbūt neredzēs, varbūt nedzirdēs un matemātiķis pēc visa pārciestā noteikti nebūs.
Savu cerēto superbēbi es nedabūju. Viņš nepiedzima.
Nu labi - viņš tagad ir liels, spēcīgs jauns vīrietis ar bārdu, labu muzikālo dzirdi, ticis līdz vidusskolai, bet viņa nesekmīgo matemātiku es grūti pārciešu.
Jā, labi labi, es zinu, ka ir bars “normālu” bērnu, kas arī pamatskolu nepabeidz, kur nu mans dislektiķis, bet nu… reizēm es tomēr sēroju par to, kas varēja būt, bet nebij…
Es par to čīkstu, bet vīrs uz viņa gājieniem reaģē agresīvi.
Es cenšos strādāt ar to materiālu, kas nu ir un neuzsvērt to, ka viņš ir savādāks un nevar to un šito. Varēsi, ja pacentīsies, mēģini vēl utt… Bet tad atnāk tētiņš un visu manu trauslo konstrukciju izārda ar saviem auriem.
Es brīžiem vienkārši šito nevaru izturēt. |
|
|