| |
[Sep. 19th, 2016|08:26 am] |
Молодого фермера призвали к армейской службе. Спустя месяц он пишет письмо домой:
«И чего все так боятся этой армии?! Это же сплошное удовольствие! Валяться в своей постели можно, аж с десяти вечера и до шести утра!»
Nu, manam bērnam jaunsargos iet līdzīgi. Vai tad viņš mežā nav bijis un vai tad nemāk uguni iekurināt, un vai ta naktī nav pūces dzirdējis... Uz mežu arī sanāk iet "pagalma" vai "kūts" drēbēs - tā jau mēs te staigājam - lietusjakās un šņorzābakos. Jaunsargos ir foršāk - tur ir izklaides, un neviens neliek strādāt :D
Beigās fāters būs to bērnu tā nodzenājis pa "fermu", ka tiešām armija liksies kā plezīrs.
Vardu sakot, apgūstam jaunas teritorijas. Puika pavisam liels - bija mežā divi dienas ar jaunsargiem. Knīpa otrdien jāaizved uz jauno mākslinieku pulciņu. Ro apgūst podu. Man un tēvam galva kūp no plānošanas. Istaba kā štābs ar plāniem, tabulām un balto tāfeli pie sienas.
Galvenais prieciņš - pēc jaunsargiem lielais puika uz visām manām komandām atbild "Tieši tā!" Mirkli, jel kavējies! Šito laimi! |
|
|
| |
[Sep. 19th, 2016|07:02 pm] |
Un vēl viena lieta sakarā ar lielo puiku. Kad es viņam pārgājienam pirku meža cepuri (humpaļos, protams), tajā n-desmit cepuru rindā pirmā cepure, kas man patika un ko es paņēmu, mani nošokēja. Iekšpusē manā rokrakstā ierakstīts "Nils"... Nu jomajo! Vaig ar šitā sagadīties!
Sapratu, ka tā ir Zīme un ka protams puika mežā jālaiž. |
|
|