| brīvdienu ainiņas ibio... |
[Apr. 11th, 2016|08:29 am] |
PieGdien bija puikam kārtējais talatu konkurss. Mans lielais puika saposies kā mazs eņģelītis uzvalciņā ar draudzeni pie sāniem dziedāja Smilšu rausi. Skolotājas slaucīja asaras un slavēja. Dabūja otro vietu, jo vērtētāji/balsotāji bija 1.-4. klases murmuļi. Ar viena punkta starpību vinnēja meitene, kas dejoja "tuc tuc" gabalu ar skaļu muzīku.
Visi priecīgi, svinam, ēdam kūku un slavējam dziedoņus.
Nākamā diena. Sajuties labi - ok, še tev realitātes deva, lai pārāk nesapriecājies.
Sīkie ārā strādā - piegrābj/piekopj paglmu. Es, ka jau brīvdienās, pārjēgusies ar mājasdarbiem, guļu diendusu.
Un pamostos no tā, ka pa durvīm iebrāžas histēriski aurojoša meita, no kuras ar strūklu gazas asinis un tai pakaļ histērisks dēls, kas vaimanā, ko nu viņš esot izdarījis. Knīpa brēc, ka nu miršot, un dzīve ir beigusies. Puika bļauj, ka nobeidzis māsu un iešot projām.
Es vieglā panikā un trīcošām rokām apskatu cietēju - tfu ti! Pierē virs uzacs tjipa 2 - 3 cm gara brūcīte. Puika esot iejaucis ar grābekli. Domāju, ka ar zobu, bet nē - kaut kā ar kātu pamnījies. Tīšām, starp citu. Ākstījies, bet sanācis par stipru.
Nu neko - pieliku pie Knīpas pieres kabataslakatu un braucām uz traumpunktu. Labi, ka nav uz Jēkabpili jābrauc.
Dakters aizmeta divus mezglus, salīmēja plāksterus un viss. Tagad staigā tāda aplīmēta Knīpa. Cerams, ka tas kāts nebija pārāk sūdains, un rēta nesāks pūžņot.
Vot tāds man lūk dēls aug.
Vakar vēl sabrēcāmies, jo šis pasācis muti palaist. Pēc šitā gadījuma viņam vispār bija jābūt zemākam par zāli, bet tak nē - vēl lielu muti spēgās pretī. Iekrāmēju pa ausi. Šis sēdēja un bimbāja. Nu nekas - aizvakar es pabimbāju, šoreiz viņš.
Tīnis, vārdsakot, ieradies mūsmājās. Pumpas jau metās, un raksturs arī attiecīgs. |
|
|