| |
[Jun. 1st, 2015|09:33 am] |
Nu ko... Mācību gads ir veiksmīgi nobeigts. Esmu parcelta ceturtajā klasē.
Ar pieciniekiem uz liecības matemātikā, bet toties ar visiem astotniekiem mūzikas skolas liecībā.
Kau gan tas puika reizēm liekas tik dumjš, ka gribas sist savu un viņa galvu pret sienu, kaut kā uz priekšu tiekam.
Un laikam jau lielākie pārdzīvojumi ir par to, ka varbūt varēja būt citādi.
Kad es bizoju pa mežiem un staipīju šopinga somas un man sāka vilkt vēderu, varbūt vajadzēja piebremzēt.
Un vai bija tā vērts?
Nē, var jau būt, ka arī gultā guļot varēja preeklampsiju noraut, bet kaut kāds šaubu tārps visu laiku graužas pa smadzenēm.
Nav nekā stulbāka par mūžigu vainas sajūtu, kas izraisa arī dusmas pret visu problēmu avotu - to sasodīto puiku.
Un tad protams pa mizu dabū arī Knīpa, kur ir šausmīga pļāpa, kam vienmēr trūkst uzmanības, jo visu uzmanību nozog jaunākais.
Un tad, protams, vainas apziņa pastiprinās, jo varēja jau ne tik skarbī uzrūkt...
Kaut kāds mūžīgais aplis. |
|
|