| cacu lietas |
[May. 12th, 2015|01:36 pm] |
Pa mājām ar zīdaiņiem un pa mežiem ar vardēm tusējot cilvēks izlaižas. Ķemmēties - nafig, kleitu - nafig, tušu - nafig.
Un tad paiet laiks un tu skaties uz kaut kādas dāmas kājām un konstatē - eu! eu, bet šitas tak ir zeķbikses! Tādas tak ar ir.
Un tad tu saproti, ka nav lāgā.
Un tad tu saproti, ka kaut kur dziļi sirdī tu esi dāma un kaut kur dziļi mugursomā ir mazā sarkanā Parfois rokassomiņa.
Nē nu bet tiešām laka un tuša ir traucējošas ikdienā un zeķbikses plīst. Un kolēģi nav diez ko izpalīdzīgi, jo ir pilnīgā sajūsmā par manu Simon's cat T kreklu un kurjerstila mugursomu. Un tā jau arī ir, ja godīgi, džinsas un tē krekls un mugursoma un kedas - nekas ērtāks nav izdomāts.
Bet reizēm gribas...
Jo sevišķi, ja beidzot apjēdz, ka, jopcikmizīt, tūliņamies būs čeesmit un neesi tak vairs skuķis, bet cienījama kundzīte.
Izviesu nelielu garderobes revolūciju. Atjaunojos bēšos pavasara toņos un pumpainās kleitās un klasiskās biksēs un ideālās papēžkurpēs un kosmētikas traukos.
Tjipa mēģinu izskatīties pieklājīgi. Man patīk. Tiesa gan, neesmu saņēmusies ielīst tajās papēžkurpēs. Šļūcu bēšās šņorkurpēs - arī jaunas un smukas, ja tas ir attaisnojums. Uz māmiņdienas koncertu gan - kaut vai plīst - jāuzvelk. Kas es čība kāda vai!
Izšķiroju veco garderobi, salasīju maisu, ko vest uz soc dienestu un maisu nokurināšanai.
Audzināšanas nolūkos nepirkšu jaunas džinsenes, jo kastē ir vecas - čeesmitā izmēra, kuros vēl nelienu. Bērnam jau tūliņ divi gadi, bet vēl īsti neesmu vecos apmērus atguvusi. Kā ir 78 kg, tā ir. Apjomi vienīgi mainās. Eju atkal uz mājām kājām - muskuļi aug, nedaudz apkārtmēri samazinās, bet svars spītīgi turas. Bet gan jau.
Vārdu sakot, piespiežu sevi izskatīties pēc sievietes, kaut galvā un sirdī joprojām esmu sīks puika - huļigāns.
Brīžiem liekas, ka esmu ar savu dēlu vienā līmenī - tā ap gadiem 10. Brīžiem pakāpjos līdz 20 gadīgam skuķim, ja ir runa par vardēm un puķēm. Ja ir runa par datoriem, tad man vispār zūd piesaiste realitātei un es topu bez gala un sākuma.
Kā lai sev iestāsta, ka esmu zolīda kundzīte labākajos gados? Šajā jautājumā esmu grūti audzināma.
Vīrs jau gan saka, ka nevajagot. Baidās, ka tas par labu man nenāks.
Var jau būt. Vismaz budžetam par labu nenāk. |
|
|
| |
[May. 12th, 2015|04:41 pm] |
— Роза Моисеевна, сколько вам лет?
— Та каждый год по-разному! |
|
|