| |
[Apr. 15th, 2014|12:40 pm] |
Domājiet, ka mums te pāķos garlaicīgi? Ha!
Pilnmēness darbojas pilnā sparā - neviens neguļ un trakie siro apkārt.
Noliku lielos sust. Ar lielām mokām nolauzu gulēt jaunāko. Tas tā netipiski. Viņš parasti zin savu laiku.
Vīrs iekritis Troņu spēlēs, palika pie datora. Es aizmigu.
Ap vieniem vīrs iet gulēt, sīkais pamostas un dīc pēc piena. Es saku - figu, guli. Tev ap četriem pienākas.
Aizmiga.
Pēc laiciņa atkal auro. Es puspamodusies nepētīju, cik pulkstens. Pabaroju. Noliku atpakaļ sust. Laimīgi iemgu pati.
Uz brīdi. Nenosakāmu.
Pamodos atkal no tā, ka sīks ņerkst. Sākumā nepieleca, ko viņš tur dara un kā tādu troksni sataisa. Tad sapratu, ka kāds skaļi bungā pie loga un kaut ko runā.
Ja vakarpusē nebūtu kaimiņiene atnākusi un pastāstījusi, ka viņas vecā māte pazudusi, tad es būtu gultu piečurājusi. Bet tā kā es biju morāli gatava tam, ka pagalmā var ieklīst prātu izkūkojis tantuks, tad nebija tik traki.
Tantiņš lūdza padzerties.
Domāju gan. Visu dienu klīstot var drusku izkalst.
Nu neko. Saucu iekšā, devu dzert. Izprasīju no kurām mājām, kur ta gājusi. Likās, ka dumības pa ceļam izvēdinājušās. Runāja sakarīgi.
Pa tam lāgam vīrs bija pamodies, aptvēris, kas tās par mājām, un sapratis, kas darāms. Sēdināja tanti mašiņā un veda mājās. Tepat kaimiņos.
Un tad bija jau četri. Un tad no visa šitā uzreiz aizmigt nevarēju.
Un tad pēc stundiņas brēca Knīpa, ka piečurājusi gultu. Tad pēc stundiņas atkal sīkais pēc piena sauca. Un tad bija jāved vecākais uz skolu. Un tad bija jau deviņi un visiem jāmostas.
Pagulēju, bļin. Pat brokastis negribējās. Tagad tikai sāku domāt par paiku.
Jautrība, vai zinies. |
|
|