| |
[Jun. 20th, 2013|09:26 pm] |
Tomāti joprojām zaļi. Aizmetušies arī gurķi. Knīpa gan top arvien sarkanāka no zemenēm, iedevu beidzot Fenkarolu. Pie grāvja ir tik daudz meža zemeņu - ko ta nedos bērnam vai?!
Naktīs guļu arvien tramīgāk - visādas sāpes un kontrakcijas traucē. Tas brīdis ir tuvu. Bet vēl gribētos tomēr līdz mēneša beigām davilkt kā DZ namā aizrunāts. Šis un tas vēl jāpaspēj padarīt.
Oi, ja jūs zinātu, kas man par plāniem, droši vien grozītu pirkstu pie deniņiem, bet gan jau... Pastāstīšu vēlāk. Realizēšu vienu vecu ieceri.
Galvenais, ko konstatēju - esmu šausmīga egoiste. Labi jūtos tikai tad, kad kāds labs plāniņš ir padomā arī tikai priekš manis. Ja tikai tapinu bērnu, liekas ka dzīve pēc dzemdībām tā kā beidzas, tā kā drusku depresija uzmācas... Un tad - ha! Ienāca prāta doma, ka man tak būs vesels viens gads, ko var izmantot lietderīgi! Un uzreiz tapa tik labi. Un dzīve nemaz netaisās beigties. Atkal viens mazs sakums, viena maza trepīte.
Nē, neesmu karjeriste. Man tikai vajag vēl un vēl vairāk bekapu un stabilitātes. Nu, jā, tas pie viena nozīmē arī vairāk stabilitātes ģimenei, ne tikai man. |
|
|