| |
[Jan. 10th, 2013|10:07 am] |
Nu, labi, pastāstīšu ar, kā mēs rakstām mājasdarbus.
Es cenšos nekliegt un rupji nerunāt, bet vīrs staigā garām un nosaka, ka man gan esot pacietība...
Nē, nu matemātika jau vēl neko - to viņš pats.
Bet latviešu valoda - oi... Kā man japāņu vai ķīnīzeru valoda.
Grāmatā mazs stāstiņš par to, kā Margarēta iet pirmajā klasē, lasa ābeci, rāda to Līzbetei un mammai, un pati par to ir drausmīgi lepna.
Sīkajam jāizlasa un jāatbild darba burtnīcā uz trijiem jautājumiem.
1) Kāda grāmata ir Margarētai?
Nu, es saku - davai lasi. Šis burto, burto, palasās ābecei garām un tik mauc tālāk. Es saku - davai piebremzē. Nu, kas ir Margarētai?
Ābece esot. Kas ir ābece? Kartiņa esot. Saku - kāda kartiņa? Reku māsas ābece ar gaili - tā ir grāmata ar burtiem maziem bērniem. Nu, ok, skaidrs.
Nu tad kāda grāmata?
Ābece.
Raksti!
2) Kam Margarēta rāda ābeci?
Atbilde - ābeci.
Nē, es prasu - kam rāda!
- Margarēta.
Nē, KAM! KAM! /jau nespēju valdīties/
Ābeci.
Nē. Kam - tas ir - kam - man, tev, tētim, mammai, nu kam? Izlasi šito teikumu vēlreiz!
Burto...
Nu tad kam?
Mammai.
Jā, pareizi. Un kam vēl?
Burto vēlreiz... un Līzbetei.
Nu, pareiz /lai slavēts Allāhs/! Raksti!
3) Kā Margarēta jūtas? Viņa ir dusmīga? Priecīga? Kāda?
Burto tālāk.
Un pēkšņi atbild pareizi - lepna.
Malaģec, raksti!
Nu un viss. Bērns dabon buču, sakrāmē somu, laimīgā māte iet slaukt kazu.
Jā, man mamma tikai sagatavošanas grupā palīdzēja ar mājasdarbiem. Pēc tam tikai, ja es pati uzprasījos, lai pārbauda. Visi jau par ģēnijiem nepiedzimst. |
|
|