| |
[Jan. 2nd, 2013|12:20 pm] |
Maisās pa galvu daži vārdi
"tie graudi, ko es sevī tikko briestam jaušu, tie manās domās ir jau mūsu ļaužu"
Tjipa Ziedoņa dzejs laikam. Nevaru nekādi atcerēties neko vairāk.
Vakar fiksi pārskrēju triju Ziedoņa grāmatu sarura rādītājam, ij neatpazinu.
Nu, neko, būs jālasa visi treji sējumi vēlreiz un lēnām.
Bet tas, kas mūsu ļaužu, tas turpina rasties, neskatoties uz pasaules galu, iespējamo hepatītu un tōnusiem.
Starp citu, par tōnusiem...
Kārtējo reizi apstiprinājās, ka esmu alkaška.
Man liekas, ka jau kādu mēnesi purpināju, ka vēderu velk un ka tur tāda cieta bumba ik pa laikam izveidojas. Nu jā, USG labi bija redzams, ka sīks iežmiegts un aptonusots. Dzēru magniju ar kaudzi - nekādu pārmaiņu.
Uuuun tad atnāca 13-tais gads ar šampanieti. I ko domājies - atlaida tā, ka kājas notirpa. Jau otro dienu nekādu problēmu.
Secinājums (bez tā, ka es alkaška) - jātur rezervē vīna butele šādiem gadījieniem. |
|
|