| |
[Apr. 25th, 2012|10:05 am] |
Jo aizņemtāka esmu darbā, jo lielāki sirCaBziņas kreņķi par famīlijai nozagto laiku. Man pat sapņi rādās par to, kā laulības gredzens plīst.
Sīkie, kad esmu mājās, darbojas kā mobilie telefoni, kas visu laiku sazinās ar torni.
Ik pa 10-15 min atskan "mamma!"
Tādā monotonā balstiņā, kas neprasa atbildi "mamma!"
Abi.
Brīžiem liekas, ka pie kārtējā "mamma, es tevi mīlu" es explodēšu.
Nu cik tad var mīlēt vienas dienas laikā?
Un, galnais, kad esmu mājās, tad jau arī - dārzs, kazas, ūdens, veša.
Kādi tur bērni...
Bērni ir vakarā - čau, kā gāja, mazgāt zobus, vakara pasaka, buča un gulēt ar zobiem pret sienu.
Nu jā, toties es pilnīgi noteikti neesmu māte, kas jautā, kāpēc jākāpj dubļos. Tajos retajos brīžos, kad mēs kaut ko darām, man jeibogu vienalga, kur viņi kāpji, ka tikai visi dzīvi un veseli pēc tam. Tā ka man kā mātei ir arī plusi - es viņiem netraucēju izklaidēties. |
|
|