| |
[Feb. 14th, 2012|10:19 am] |
|
Atzīmēšu šo dienu ar klusuma brīdi. |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2012|04:46 pm] |
Rīt iešu raut laukā gudrības zobu Nr 2.
Tātad puse no gudrības jau būs nahrenizēta.
Pusdura būšu.
Izraušu atlikušos divus kaut kad un būšu pilnīga un apaļa dura.
----
Nē, bet vispār jau dzīve turpinās.
Beibī āzītim sāp kājiņa. Sapampusi un sastrutojusi. Žēl tādu mazu. Ārstējam ar peldēm karstā sālsūdenī. Neko citu jau tur nepadarīsi.
I kur viņš tā paspējis? Sadūris? Iesprūdinājis kaut kur? Kas to zin.
Puikam zobi aug divās rindās. Jāved arī pie zobārsta, lai rauj laukā piena zobus, kas labprātīgi negrasās savu posteni pamest.
Un, kāmēr līķis vēl silts, tikmēr.... nē, ne to! Tikmēr jāplūc spalvas.
Sestdien nokāvu, noplūcu un savārīju zupā vistu. Kaimiņiene atnesa. Pašai kaut žēl, bet paturēt nevar, jo tā maita apēd citu vistu sadētās olas.
Smuka vista bija. Tiešām žēl. A ko padarīsi, ja tāda dura.
Un tad vēl mums draud uzrasties jērs. Auns. Arī taps atdots, iespējams.
Tie lopi nāk paši mājā no visiem stūriem!
No visa tā lielā bara pirkts ir tikai viens āzis.
Jauki.
Un vispār - nav slikti. Viskautkas notiek. Bardaks, bet patīkami.
Vakar garīgais uzlabojās pavisam smieklīgā veidā. Biju iegāzusies smagākajā depresijas fāzē. Vilkos mājās kā zem sloga. Zin, ir tāda stadija, kad garīgi ir tik slikti, ka sāk kļūt slikti fiziski - galva sāp, sirds klapē, spiediens utt. Un tad es vienkārši paslīdēju un apkritu. Kā fainting goat - vēkšpēdus. Es šosezon vēl ne reizi nebiju kritusi.
Neticami, kā tas uzlaboja garīgo!
Ķiķināju pie sevis par fainting goat visu ceļu.
Vo tā ir, kad zem kājām neskatās. Ceļš viss ar ledu.
Vārdsakot, mājās vēl izkāvos un izjautrojos ar famīliju un tā kaut kā.
Ja ne tas zobs un ja varētu kaut ko ieēst, tad būtu pavisma labi.
Bet to jau tad rītdien... |
|
|