| Somersets Moems |
[Nov. 14th, 2011|02:59 pm] |
Viņa nespēja atbildēt Maikla kvēlei, gaidīja, kad viņš liks viņai mieru, pagriezīsies uz sāniem un aizmigs. Viņa ilgi gulēja nomodā. Viņa jutās nelāgi. Viņai saplaka sirds, jo viņa zināja, ka zaudējusi kaut ko bezgalīgi dārgu, un, sevi nožēlodama, gandrīz sāka raudāt; bet vienlaikus viņu pārņēma triumfa sajūta, tā likās kā atriebība par sāpēm, ko Maikls viņai senāk bija darījis. Viņa bija atbrīvojusies no verdzības, kurā jutekļi viņu bija turējuši, un viņai uzvilnīja līksme. Nu viņa ar Maiklu varēja runāt kā līdzīga ar līdzīgu. Viņa izstiepa kājas pāri gultas malai un atvieglinājumā nopūtās.
--------------------------
Tikai pēc tā vakara, kad viņi bija kopā bijuši vakariņās, Džūlija pati sev atzinās, ka ir Tomā iemīlējusies. Viņai šis atklājums bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Taču viņa bija priecīga.
"Un es domāju, ka nekad vairs nevarēšu iemīlēties. Protams, ilgi tas nevilksies. Bet kādēļ es nedrīkstu to atļauties, ja tas man dara prieku? "
--------------------------
Vecā labā Džūlija Lamberte.
Grāmata tik pat laba kā filma. |
|
|