| Kaki jeb kaķi-smaķi |
[Oct. 12th, 2011|10:26 am] |
Zaraziks Tomiņš bija pazudis uz dienām četrām. Viņš mums tagad liels, pasācis tālu staigāt un pazust. Sevišķi nesatraucos. Ir gan mums kaimiņos tāds varens lapsu tēviņš, kas no manis pat sevišķi neslēpjas, bet laikam jau ēdamā pagaidām pietiek.
Tad nu vakar Toms laimīgi pārradās, pieēdās, izgulējās un vakarā sāka aizdomīgi uzvesties. Pakašāja podu, bet nederot, pakašājās virtuves stūrī...
Āaaa! Sagrābu šo aiz skausta un izmetu laukā.
Bet pagalmā bija atnācis Rūda tētis ciemos. Mēs viņu sevišķi netrenkājam, jo tāds zolīds. Kā tu cilvēks sitīsi ar slotu kādam, kas uzvalkā un ar puķīti pie dāmas atnācis (nē nu nav jau ar puķi, bet nu tas imidžs tam Rūta fāteram tāds ir).
Un šiem abiem - Tomam un Rūda tētim - ir mūžīgas nesaskaņas. Toms lien kauties, bet pats dabon pa mizu.
Vakar, protams, arī. Toms tapa piekauts un aizmirsa, ko vispār gribējis. Kā mājas durvis pavērās, tā šis "zvikts" un iekšā gan.
Pēc kādām 5 min virtuvē parādās aizdomīga smaka...
Tas ķēms ņēmis un pieķēzījis pieliekamo!
Sassssodīts!
Žēlo vēl tādu!
Aiznesu Tomu uz kūti, lai ķer pasjukus. Mums tur tādas smukas, treknas žurkas staigā.
Laikam Toms taps uz mūžu pazemināts amatā no mājas kaķa par kūts kaķi. Nu vai uz pāris mēnešiem vismaz.
Noēdies trekns, kažoku uzaudzējis - kas viņam vainas. Nenosals.
Vispār, interesanti, kas no tā tipa izaugs, ja jau tagad gadu vecs viņš guļot aizpilda RIMI kartona kasti bezmaz visu. |
|
|