| |
[May. 12th, 2011|10:54 am] |
Gāju ārā slēgt vārtus vaļā un tā drusku samulsu. Pie mīzkastes stāv onkuls uz gadiem 50 tāds samērā tīrs un kārtīgs ģērbies kā 80-to gau tokars/sļesars, pēc šnapsta nesmird un rok ārā visādas labas lietas un ēd. Zin, kaut kā neomulīgi skatīties - izvelk un tā kāri kaut ko ņammā. Pieeju tuvāk - a tur lielas labas rupjmaizes šķēles, suhariki kastītē un vēl vesels RIMI maiss ar labumiem. Cilvēks tā ļoti lietišķi pieiet tai lietai. Ko labu mantu laist zudumā.
Nē nu tā jau ir - rajons mums te labs, māja samērā bieza, kāds tur brīnums.
Un redzams, ka cilvēkam tiešām ēst gribas.
Nē, zin, kad tādi pilnīgi lopi pa miskasti rokas, tad tas neaizķer, bet te mums nāk tādi kārtīgi cilvēki, un tas ir - nu tā... |
|
|
| |
[May. 12th, 2011|11:14 am] |
Starp citu, kad es kādu nogalinu, man ir drausmīgas bailes, ka es netrāpīšu pareizi un ka tam lopam sāpēs.
Man tas pat sapņos reizēm rādās.
Tāpēc es labi saprotu, no kurienes radusies košer kaušana. |
|
|