| |
[May. 10th, 2011|10:42 am] |
Atkal kaut kāds dīvainais sapnis.
Atkal zoodārzs.
Mēs svinējām kaut kādai beibei dzimšanas dienu. Atkal kaut kur bija jārāpjas un es baidījos. Visi kāpa tā ikdienišķi, bet man bija bail.
Tas dzīvē nemēdz būt. Man nemēdz būt bailes no kāpšanas un augstumiem. Sapņos gan.
Un kamēr mēs svinējām, bija izbēguši dambrieži un baltās govis. Mēs sastājāmies priekšā un dzinām uz aplokiem, bet tie lopi bija nobijušies un ārdijās. Sākumā man pilnā sparā uztesās virsū dambriedis un mēs abi apkritām, bet pēc tam baltais teļš. Es vēl biju tā cieši nolēmusi nelaist tos lopus garām, lai vai kas. Abi lopi uzskrēja man virsū, apdulla un nokrita. Tā mēs viņus noķērām.
Un kas tas atkal ir?
Atkal manas tieksmes glābt pasauli bezmaz galu dabonot?
Так хочется побыть хрупкой и беззащитной девушкой...
А кони всё бегут, а избы всё горят...
Ilustrācija |
|
|
