| |
[Apr. 29th, 2011|10:41 am] |
Sēžu īgna pie datora un solos (pie sevis klusām) noslaktēt visus kaķus un bērnus.
Jūtos kā visu nakti negulējusi.
Kad vēroju saldākos sapņus, pēkšņi dabūju lekt augšām, jo knīpa nelabā balsī kliedza kaut ko tjipa - IEM! IEM!
Saku - Kas tad nu? Pienu?
Šī - Nē! IEM! IEM!
- Lien?
- Jā! Iem! Iem!
- Kas lien? Zirneklis? Kas tad tur var līst? Nosapņoji?
- Iem! Iem! /kaut ko rāda/
- Nu nav tur nekā! Guli! /lieku bērnu atpakaļ gŪltā, bet šī histēriski rāpjas pa mani augšā no gultas laukā/
- Iem! Iem!
Un tad es ieraugu, ka lien gan! Maita Toms. Viņš vakarā vienmēr pa kluso noguļas uz krēsla bebrādas, saplūst ar to un mierīgi čuč. Parasti mēs, šito viņa viltību zinādami, krēslu pārbaudam un kaķi izmetam virtuvē. Šoreiz kaut kā palaidām garām. Un tam draņķim allažiņ pēc laiciņa uznāk vēlme iet gulēt knīpai blabus vai labāk virsū.
Un tad nu tā sanāk - bērns mierīgi krāc, bet te pēkšņi viens spalvains monstrs kāpj virsū.
Skaidrs, ka jābļauj un jākaujas.
Vo tā. Knīpa aizgāja atkal gulēt tikai tad, kad skaidri redzēja, ka es Tomu iznesu laukā un kārtīgi aiztaisu durvis. Bet arī tad šī gulēja gultas otrajā glā - man tuvāk - un vienalga pāris reizes modās raudādama. |
|
|